Vēl pirms 400 gadiem Jūrmalas parka vietā auga slaidas priedes, neļaudamas vējam dzenāt kāpu smiltis. Priežu sili un mētrāji bija raksturīgi visai piekrastei – tādi tagad sastopami cilvēku mazāk pārveidotās vietās, piemēram, Bernātos. Vēlāk mežus izcirta, bet pēc tam uzsāka cīņu ar ceļojošajām smiltīm.

Pašlaik trīs kilometru garais un aptuveni 50 ha plašais Jūrmalas parks ir viens no lielākajiem dendroloģiskajiem parkiem Latvijā.
 

1870. gadā uz vaļņa, kas pilsētu sargāja no smiltīm, iepretim Nikolaja (tagad Republikas) ielai tika iestādītas 4 Holandes liepas. Pēc Liepājas pilsētas galvas Kārļa Gotlība Sigismunda Uliha ierosmes sākās parka veidošana. Sākumā bija plānots koku un krūmu joslu veidot no Dienvidu mola līdz Pērkones kanālam – daudz lielāku, nekā to redzam mūsdienās. No tā arī radies pirmais nosaukums – Jūrmalas apstādījumi (vēlāk tika lietoti arī citi nosaukumi – Jūras parks, Piejūras parks, mūsdienās – Jūrmalas parks).

Blakus apstādījumiem veidojās vasarnīcu rajons. 1874.–1875. gadā tika uzcelta Kūrmāja, bet 1902. gadā – Peldu iestāde. Ar šīm atpūtas un dziedniecības iestādēm saistīta Jūrmalas parka stādījumu tālākā izveide – to veica, lai pasargātu celtnes no skarbajiem jūras vējiem. Liela vērība tika veltīta parka kopskata veidošanai un dendroloģiskās daudzveidības palielināšanai.

Pēc ainavu arhitekta un Rīgas dārzu un parku direktora Georga Frīdriha Ferdinanda Kūfalta izstrādātā projekta 1899. gadā tika pilnveidoti stādījumi jūras un kāpu virzienā, izlietojot ap 10000 vītolu stādu. Iestādītas arī 58 melnās priedes. Tā joprojām ir lielākā melno priežu stādījumu grupa Baltijā. 1906. gada pavasarī izveidoja vairākas dižskābāržu un skābaržu grupas, veica Gulbju dīķa apzaļumošanu. Stādījumi tika papildināti līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Daudz stādāmā materiāla atveda no Fridriha Vāgnera kokaudzētavas Tukumā. Lai informētu pilsētas iedzīvotājus par Jūrmalas parka koku un krūmu sugām un veicinātu saudzīgu attieksmi pret apstādījumiem, 1909. gadā pilsētas valde nolēma izvietot plāksnītes ar norādēm par kokaugu nosaukumiem. Biedrības, skolas un privātpersonas tika aicinātas ziedot līdzekļus apzaļumošanai. Pēc ziedotāju vēlēšanās uz plāksnītes varēja norādīt arī viņu uzvārdus.

Plašāku rekonstrukciju parks piedzīvoja 30. gados pēc pilsētas dārznieka A. Leimaņa projekta. Parka plānojuma pamatiezīmes redzamas arī šodien: koku rindas un alejas parka ziemeļos un vidusdaļā, kā arī unikālā (Latvijā vienīgā) Krimas liepu aleja Liepu ielā; dienvidu daļā (līdz Jūrmalas ielai) izveidoti plaši zālieni ar atsevišķām koku un krūmu grupām.

Pirms Otrā pasaules kara parkā bija sastopamas vairāk nekā 130 koku un krūmu sugas. Gan kari, gan vētras brāzušās pāri parkam, atstājot savas pēdas. Kara gados parks bija pieblīvēts ar militāro tehniku, ap "Daugavas" stadionu bija izvietoti zenītlielgabali. Parks stipri cieta arī 20. gadsimta 50. un 60. gadu lielajās vētrās, piemēram, pēc 1967. gada rudens vētrām parkā bija palikušas 112 sugas. Vētru, karu, cilvēku nepārdomātas rīcības dēļ bojā gājuši daudzi reti augi. Nav vairs tomātkrūma, korķozola un vēl vairāku citu kokaugu.

Gadu gaitā parks piedzīvojis pārmaiņas. Uzceltas daudzas ēkas dienvidrietumos – palielinājās antropogēnā iedarbība (izmīdīšana, piesārņošana), tika ietekmēts gruntsūdeņu stāvoklis un – dažu gadu desmitu laikā stipri izmainījās augu sastāvs.

1994. gada inventarizācijā, kas veikta Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras laboratorijas vadītāja Raimonda Cinovska vadībā, Jūrmalas parkā konstatētas 33 vietējo koku un krūmu sugas un 140 ievesto (introducēto) sugu pārstāvji, no tiem 5 ir retie aizsargājamie augi.
 

Kopš 21. gadsimta sākuma parka stādījumu papildināšana turpinājusies. 2001. un 2002. gadā bagātināta košumkrūmu dobe no Kūrmājas prospekta līdz piemineklim. 2008. gadā atjaunots spireju dzīvžogs no Peldu ielas līdz strūklakai, iestādīts unikāls koks – ginks. Pēc Gulbju dīķa rekonstrukcijas 2013. gadā arī tur redzami jauni stādījumi.

Apsveicama arvien plašāka iedzīvotāju iesaistīšanās parka bagātināšanā., piemēram, 2012. gadā zivju pārstrādes uzņēmums "Kolumbija Ltd" savā 120. gadadienā uzdāvināja rododendru kolekciju – 28 stādus (iestādīti pie kafejnīcas "Medūza"). Rododendrus turpina stādīt arī citu pasākumu un talku laikā (projektā "Latvijas iedzīvotāji kopā nākotnes mežiem", Liepājas Jūrniecības koledža u. c.). 2015. gadā Vispasaules vides dienā iestādīja ceriņlapu katalpu, trīslapu ptēleju un sudrabliepu. 2017. gadā atjaunots akmensdārzs. Lai parka apmeklētājiem būtu vieglāk orientēties krāšņajā bagātībā, ar projekta "Lejaskurzemes dabas vērtības Latvijas simtgadei" atbalstu ierīkots apgaismojums 21 kokam, izvietotas 40 informatīvās plāksnītes.

Latvieši arvien ir lepojušies ar saviem dižkokiem, kuru netrūkst arī Liepājā. Dižkoku inventarizācija Jūrmalas parkā 2004. gadā, ko veica Liepājas Zaļais centrs Ineses Eisteres vadībā, uzrādīja 29 valsts nozīmes dižkokus. Dati par tiem, protams, mainās, jo vecākie koki var aiziet bojā, bet jaunākie pieņemas resnumā. Liepājas Universitātes studentes Agneses Inges 2016. gada pētījumi apliecina visu šo koku stumbru apkārtmēra pieaugumu un dzīvotspēju. Daļa šo koku ir izgaismota. Aplūkojiet, apbrīnojiet, izmēriet to apkārtmēru!

Parka kokaugu daudzveidība iezīmē arī dažas problēmas. Blakus vietējiem kokaugiem redzam daudzus svešzemju ienācējus. Parku tie padara krāšņāku ar ziedu un lapu krāsām, īpatnējiem stumbriem un zaru vijumiem, taču svešie augi (piemēram, latvānis) bieži kļūst agresīvi un nomāc vietējos. Šādus augus sauc par invazīvajiem augiem. Arī Jūrmalas parkā tādi ir – krokainā roze, kas Latvijas rietumu piekrastē bīstami paplašina savas blīvās audzes, baltā robīnija, kalnu kļava un vēl vairāki citi. Arī tiem jāatrod vieta, parks atbilstoši jākopj.